NFT Mākslā.

 Sintēze

             

            Pirmā pēcpadomju paaudze nav piedzīvojusi tikko pirms dzimšanas eksistējošo padomju varu. Taču viņi ir spējuši izjust to, no kā izvairījās un arī sajūt to, kas vēl palicis. Laikmetīgās mākslas izstāde "Sintēze", ar 1990. gados dzimušo mākslinieku palīdzību, reflektē uz totalitāro PSRS varas laiku un ieskatās kādu mantojumu tas atstājis.

            Izstādes visnozīmīgākā sastāvdaļa ir tās atrašanās vieta- pamesta padomju laika tekstilrūpnīca. Pussagruvusi ķieģeļu ēka, aizaugusi apkārtne, sadrupusi grīda ar caurumiem, kas ļaus iekrist vēl vairāk pamestā, sadrupusī telpā stāvu zemāk. Pat bez mākslas eksponātiem izstādes telpa būtu atstājusi līdzīgu ziņu. Bet lai kultūrfondi netiktu pievilti, telpā ievietoti 10 mākslas objekti (patiesībā 7, bet Jānis Šneiders izvēlējās savu darbu izkaisīt četrās daļās pamīšus pa telpu). 

            Krišjāņa Elvika uzmeistarotais "Statemental" var šķist kā kokteilis, kas veidots no šķūnī atrastiem pārpalikumiem un attēlu ar puisi, taču ar kontekstu darbs ir patiešām interesants. Cenzūra nekur nav palikusi, tā joprojām ir te un traucē mūsu skatu. Taču tagad ar cenzūra nodarbojamies paši. Labāk noklusējam savam domas lai kādu nesāpinātu, neaizskartu, neradītu neērtu situāciju un tā tālāk. Bet kā pretstats šim darbam ir Miķeļa Mūrnieka veidotais "Mēsla gabals". Patiesībā tas ir Staļina piemineklis, tikai veidots no mēsliem. Lai arī Staļins savā dzīvē tika slavināts it visur un visdažādākajos veidos, pēc nāves viņa vārdu noniecināja un saistīja pat ar rupjākiem terminiem. Darba ironija slēpjas tajā, ka statujai būtu jāsmird pēc mēsliem, taču smaka ir apspiesta Staļina būves smakā. Ejot pa telpu uz mēslaino pieminekli, pamīšus izvietotas ceļazīmes, dažas īstas, dažas izgudrotas, bet visām ir vienota nozīme- katram cilvēkam ir jārod savs ceļš ar savām "ceļazīmēm". Arī Annemarijas Gulbes skapju darbs ir interesanta padomju liecība, ko papildina arī mazās bildītes. Ar Madaras Kvēpas instalāciju "Transparence" (attēlā) var pavadīt jautrus mirkļus kopā ar citiem, vērojot citus, kas skatās uz sevi šķietamajā spogulī, kas patiesībā ir caurredzams stikls. Instalācijas jautrā daļa tieši atbilst autores domai- cilvēka indivīda kults.

 

              Taču pat ar dotu autora domu, daži darbi ir tik un tā nokrīt uz sejas. Alises Sondores gaismas objekts bez darba domas ir milzīgs bezsakars, ar darba domu ir vēl lielāks bezsakars. Kāda saistība ir gaismas objektā attēlotajai gaļas malšanai un vilkam ar viedtālruņiem, brīvību un košļajamai gumijai, joprojām nav ne mazākās jausmas. Darbs ar interesantu radošumu arī neizceļas. Lai gan Ainas Bikšes autortehnikas darbs ir ar gudru ideja, izpildījums gan varēja būt labāks.

               Visas laikmetīgās mākslas izstādes ko esmu apmeklējis atbilst vienam un tam pašam iedalījumam. Ir patiešām radoši un savā ziņā savādi darbi, kas liek padomāt un apbrīnot darbu, tad ir darbi ar lielisku domu bet ne pārāk efektīvu izpildījumu, un visbeidzot ir darbi, ko līdz šaibaltai dienai nesaprotu. Izstāde "Sintēze" arī pieder pie šīs grupas, taču vismaz nelielajā izstādē ir vairāk trāpījumu nekā šāvienu garām.

 

• Vājākais darbs- Alises Sondores "E951"

• Labākais darbs- Annemarijas Gulbes "Mūsu dzīve..."

• Vērtējums- maigs 8/10

AP