42


         Visiem jau labi zināmās slimības dēļ tika izjaukts oriģinālais plāns. Tādēļ kā kompensāciju jocīgā laikā, nolēmu beidzot noskatīties iedvesmojošo filmu "42", kas stāsta par Džekiju Robinsonu, pirmo afroamerikāņu beisbola spēlētāju pasaules spēcīgākajā beisbola līgā MLB. Ārpus dažām nelielām vēsturiskām kļūmēm, filma izcili parāda rasisma problēmu ASV 20. gadsimta vidū gan sportā, gan sabiedrībā.

       Kā lielam sporta entuziastam, Džekijs Robinsons ir ļoti labi zināms. Viņš tiek uzskatīts par vienu no visu laiku izcilākajiem beisbola spēlētājiem, tikpat izcila bija Džekja ietekme pret rasisma problēmu sportā kā arī uz nākamo afroamerikāņu beisbolistu un sportistu paaudzi. Filmā uzmanība vairāk tiek pievērsta tieši Džekija sadzīvošanai ar zākāšanu un necieņu, kas vērsta pret viņu tieši viņa rases dēļ. No sporta fana puses, filmā nepietiekami tiek parādīts Džekija apbrīnojamais veikums uz beisbola laukuma, pietrūka arī MLB fināla atspoguļojuma, ko tieši pateicoties Džekija veikumam, sasniedza viņa komanda viņa pirmajā sezonā. Jā, varbūt tas neiederētos filmas garā, jo filmā tika attēloti svarīgākie momenti no Džekija pirmās sezonas, kas bija saistīti ar rasismu ko saņēma Džekijs, viņa tikšanu galā ar to, kā arī ar viņa pieņemšanu beisbola vidē, kas tolaik sastāvēja tikai no baltādainajiem. 

       Lai gan filma veidota 2010.gadu sākumā, tā vairāk atgādināja 90.gadu biogrāfisko filmu stilu. Nevarēja sastapt milzu izgreznojumus, kas bieži vien pārņem un bezjēdzīgi aizsedz vēsturiskas biogrāfiskas filmas. Tas arī ir iemesls kādēļ filma iet tik raiti, bezjēdzīgi samākslojumi pilnībā izņemti laukā, ir vienīgi atstāts Džekijs un viņa stāsts. Filmai arī izdodas pārlieku neaizķerties aiz dziļākas rasisma tēmas apspriešanas, kas tieši ļauj skatītājam iejusties un izprast Džekiju, kāds viņš bija un kā viņš uztvēra rasismu. Džekijs neļāva savai rasei un pret tās raidīto naidu mainīt kāds viņš bija pa cilvēku un beisbolistu. Jāatzīst, ka izcili savu lomu kā Džekijs Robinsons nospēlē Čadviks Bosemans, viņam izcili izdodas izveidot emocionālo kontaktu ar skatītāju. Čadviks lieliski un ļoti dabīgi attēlo Džekija emocijas un to attīstību. Arī pārējiem aktieriem izdodas attēlot savus varoņus dabīgi, kas tieši vēl vairāk pastiprina filmas vēlamo ritmu un 1940.gadu sajūtu. Jāuzsver arī grandiozais stīgu orķestra mirklis filmas beigās pēc Džekija uzvaras nesošā sitiena, kas tiešām lika svinēt Džekija spējas un neatlaidību, ko joprojām mūsdienās atzīmē 15. Aprīlī.

     Jā, "42" nav nekāds māksliniecisks šedevrs ar izpušķotiem kadriem un pārlieku dziļām domām. Taču tā ir tieša un kvalitatīva filma, kas izcili ataino vienu no sporta svarīgākajām personām un viņa mūžīgo ietekmi gan uz sportu, gan uz sabiedrības skatu uz afroamerikāņiem, gan uz laipnību un sadarbību sportā. Ārpus dažām smalkām un bezjēdzīgām vēstures kļūmēm (Džekijs savu sievu bildināja esot armijā, nevis pēc līguma parakstīšanas kā attēlots filmā), "42" noteikti ir viena no visinteresantākajām biogrāfiskajām filmām, ko esmu skatījies.

Comments

Popular Posts